„Bērni – tā ir mūsu nākotne!” Šādu devīzi sludina teju vai katrs pieaugušais. Tad kāpēc vēl joprojām taisa abortu? Ja bērni ir mūsu nākotne, tad kāpēc paši iznīcinām tos? Jānis Pāvels ir teicis:
„Aborts – tīša un apzināta cilvēciskas būtnes, kas atrodas savas eksistences sākuma frāzē, slepkavība, neatkarīgi no pielietotajiem līdzekļiem.”
Mēs nedomājam, ka mūsu vidū daudz būs tādu, kas sacīs, ka aborts ir kaut kas pozitīvs. Par to jau neviens nav jāpārliecina. Taču aborts nesākas brīdi, kad sievietes ir nolikta izvēles priekšā. Aborts nesākas brīdī, kas sievietei vienai pašai vai konsultējoties ar savu māti, jāizlemj šis jautājums. Aborts sākas brīdī, kad tiek atbalstīta patriarhālā struktūra (to māca arī fundamentāliskā teoloģija), kas sadala pienākumus sievietei un vīrietim. Ja sieviete ir tā, kura atbild par bērnu radīšanu un audzināšanu, tad viņa ir atstāta viena ar šo izvēli – būt ar bērnu vai nebūt. Aborts sākas brīdī, kad ir izkropļota mīlestība un cilvēki savstarpējās attiecībās spēlē lomas un nespēj tās mainīt.…
