Reliģija – tā nav tikai ticība pārdabisku spēku esamībai. Reliģija sevī apkopo gan dzīves pamācības, gan iedvesmu, gan dažādas morāles un ētikas pamatvērtības, kas veido mūsu uztveres principus. Cilvēks var nebūt ticīgs, taču reliģijas morāles un ētikas normas ir iegājušās sabiedrībā jau gadu simtiem. Par reliģiju nevar saukt ļaužu kopu, kura apvienojas pēc principa – “es ticu, tu tici – ticēsim kopā”. Ticēt var jebkam, pat pilnīgi abstraktām idejām. Reliģijai jābūt filozofiskam fundamentam. Reliģija bez filozofijas ir sentimentālisms un filozofija bez reliģijas ir bezjēdzīga prātuļošana.
Kāds varbūt pat nenojauš, ka ikdienā tik pierastās situācijās izdarītā izvēle ir viņa ētikas princips, kuram saknes meklējamas reliģiskajos uzskatos. Ikkatrā situācijā parādās katra individuālie ētikas un morāles principi, bet tieši reliģija ir tā, kas savā veidā ir noteikusi šo morāles un ētikas robežu, nosakot , kas ir labs, bet kas ļauns.
Morāle un ētika ir cieši kopā lietojami jēdzieni. Ētiskie principi ir tie, kas veido katra indivīda morāles un sapratnes līmeni. Reliģijā morāle un ētika balstās uz pareizas rīcības aicināšanu. Principi ,kurus pauž reliģija, ir universāli. Tos atzīst lielākā daļa cilvēku pasaulē. Un, lai gan katrs cilvēks individuāli izvērtē kā šos principus izmantot dzīvē, to būtība ir nemainīga visos laikos un kultūrās. …
