Romantisma pārstāvju valodā tiek izmantots emocionālo elementu pārsvars, arī Raiņa un Aspazijas dzejā mākslinieciskās izteiksmes līdzekļu netrūkst, piemēram, Rainis lietojis tādas netradicionālās metaforas kā “Baudījumu kauss”, “Gars, kurš samīs”, savukārt Aspazija visbiežāk izmantojusi savā ziņā tradicionālus vārdu savienojumus, kā “Darba lauks” vai “Laimei durvis ver”.
Būtiska romantisma pazīme ir nesamierināšanās ar īstenību. Kamēr Raiņa liriskais Es ir mērķtiecīgs, vientuļš, bet visu sev apkārt vēlas padarīt labāku, Aspazijas dzejā liriskajam Es netrūkst pašpārliecinātības un nežēlības. Elzas Pliekšānes liriskā varone, dzīves jēgu mēģina atrast sapņu pasaulē. Viņa domā, ka laime slēpjas iedomu pasaulē, jo, piemēram, dzejoļu krājumā “Sarkanās puķes” dzejolim “Maldu ugunis” moto skan šādi: „saldā sapņu pasaulē sadzīs slimā dvēsele”…
