16.gadsimta otrajā pusē uzplauka arī spāņu nacionālā drāma.
Spānijā un Portugālē [tajā laikā Portugāle bija Spānijas pakļautībā], tāpat kā citās zemēs, pastāvēja viduslaiku teātris – daļēji reliģisks[mistērijas un mirakli], daļēji tīri laicīga, komisks[farsi]. Tā kā katoļu baznīcai Spānijas valsts dzīvē bija milīga loma, viduslaiku reliģiskais teātris šajās zemēs bija ārkārtīgi noturīgs; renesanses laikmetā tas ne vien neizzuda, kā notika Itālijā un Francijā, bet turpināja intensīvi attīstīties visu 16. un pat 17.gadsimtu, turklāt reliģiska satura lugas rakstīja izcilākie laikmeta dramaturgi.
Līdzās vecajiem drāmas žanriem 16.gadsimta vidū Spānijā izveidojās jauna, renesanses dramaturģijas sistēma. Šī jaunā dramaturģija cēlusies, sastopoties diviem teātra veidiem – viduslaiku tautas tradīcijai un akadēmiski humānistiskajai strāvai, kas nāca no Itālijas vai arī no antīkās kultūras. Šai spāņu renesanses nacionālās drāmas sistēma, kuras virsotne bija Lopes de Vegas daiļrade, galvenais bija tautiskais elements, lai gan ievērojama loma spāņu drāmā bija arī itāliešu un antīkajai ietekmei. To veicināja Plauta un Terencija tulkojumu parādīšanās spāņu tulkojumu parādīšanās 16.gadsimtā.
…
