Reliģijas un kultūras teonomo vienību izsaka arī relācija (attiecības) starp svēto un sekulāro. Šajā relācijā valda 3 principi: (1) Konsekrācija – nekas nav neizbēgami un pilnīgi sekulārs, itin visam piemīt dziļuma dimensija, un ikreiz, kad tā tiek aktualizēta, manifestējas svētais. Viss sekulārais ir potenciāli sakrāls. (2) Konverģence (sakritība) starp svēto un sakrālo izsaka konsekrācijas nepieciešamību. Sekulārais pretojas paštranscendencei, un šis apstāklis rada tukšumu un bezjēdzību, kas raksturo visu galīgo. Sekulārisms, kas izsmēlis visas savas iespējas, spiests meklēt svēto. Svētais un sekulārais, lai gan tie atrodas sprieguma stāvoklī, nevar iztikt viens bez otra; tie ir polāri, savstarpēji papildinoši pretstati. (3) Būtiskās vienības princips nozīmē, ka reliģija un kultūra jau no sākta gala pieder viena otrai un veido vienu veselumu.
Teonoma kultūra novieto kristietību visu sekulāro norišu centrā. Pēc teonomijas principiem, reliģijai vajadzētu caurstrāvot visu sabiedrību. Ja Tilliha teoloģija neiezīmētu vienību starp svēto un sekulāro, teoloģijai būtu ļoti maz kas sakāms modernajam 20. un 21. gs. cilvēkam, kas nav gatavs atteikties no literatūras, mākslas, politikas, zinātnes, tehnoloģijas, utt., lai nodotos tikai Dieva Vārda sludināšanai. …
