Vēsturē ir divi termini vēsture un aizvēsture. Vēsture sākas ar to brīdi, kad sākas rakstība, rakstītie avoti un veidojās valsts institūcijas. Aizvēsture ir laika posms, kad nav rakstības. Par aizvēstures periodu vēsta juridiskā folklora, pasakas, mīklas un teikas.
Pie aizvēstures perioda pieder Seno laiku periods no 4.,3.g.t.p.m.ē. un beidzas ar pēdējo antīkās attīstības posmu, kad aiziet bojā rietumu valsts impērija t.i., apmēram 5.gs.m.ē..
Paražu tiesību rašanās saistīta ar civilizācijas savairošanos un attīstību. Apmēram 15.g.t.p.m.ē. veidojās lielāki cilvēku bari, kuriem bija savi ieradumi. Tā sāka veidoties paražu tiesības. Ieradumi pēc būtības ir dažādi aizliegumi – tabuismi, pielūgsmes – fetišismiņ, pagāniskā pielūgšana. Tas viss nodrošināja cilvēku izdzīvošanu. Jo viņiem nebija īstas izpratnes par dabu. Cilvēks sevi uzskatīja par dabas daļu. Veidojoties šiem paradumiem, ieradumiem radās paražu tiesības.
Pie visām senākajām civilizācijām bija cilvēki, kuri sāka uzraudzīt kā tiek ievērotas šīs paražas. Radās dažādi rituāli, kurus vadīja šamaņi. Cilvēkam varēja daudz vairāk iedvest ar bailēm par neizprotamo.…
