Senā pasaule. Grieķu filozofi apsprieda tiesību būtību kopā ar citām filozofiskām problēmām un neapskatīja jautājumus par cilvēka brīvību, vienlīdzību un vienlīdzīgām tiesībām tādās sfērās kā īpašums, darbs, darba samaksa u.c.
Grieķu filozofijā pastāvēja divi galvenie virzieni:
1.Naturālisms, kura piekritēji visas pasaules iekārtu mēģināja identificēt ar sakarībām dabā, tur pastāvošajiem likumiem un antromorfismu, kas tiesiskajām parādībām piešķir cilvēciskas īpašības.
2.Antromorfisms izpaužas arī mācībā par juridisko personu, kas būtībā nav cilvēcīga būtne, bet kuru pielīdzina cilvēkam ar tā īpašībām un iespējām.
Jau V. gs. P.m.ē. grieķu filozofi attīstīja daudzas un dažādas teorijas par pasaules un cilvēku attīstību uzbūvi. V . gs. P.m.ē. tika izvirzīts uzskats par to, ka tiesības ir cilvēku patvarīgs izdomājums, un tā rezultātā radās jauni politisko uzskatu virzieni:
Sofisti, kuri par pamatu savai teorijai ņēma Hērakla sludināto pasaules uzskatu. Hērakls izvirzīja tēzi, ka pasaule ir kā upe, tajā viss plūst iz priekšu un nemitīgi mainās. Sofisti savukārt mācīja, ka visi cilvēki dzimst brīvi un tāpēc uzstājās pret verdzību un sludināja pilsoņu vienlīdzību.…
