Nobeigumā secinu, ka:
1. 1940.gads latviešu tautai tiešām sagādāja lielas ciešanas gan morālajā, gan materiālajā ziņā;
2. ja latvieši būtu pretojušies Maskavas agresijai, tas būtu bijis varonīgs solis, taču tā rezultāts būtu īsa, bet asiņaina bojāeja. Nav nekādu šaubu, ka Latvija tiktu pakļauta arī brutālai bombardēšanai, kā jau tas bija noticis 1939.gadā un 1940.gadā PSRS agresijas laikā pret Somiju;
3. Kārļa Ulmaņa autoritārais lēmums nepretoties agresoram militāri var tikt saprasts – viņš vēlējās izvairīties no lielajiem upuriem milzīgā padomju pārspēka dēļ, viņš domāja par nācijas izdzīvošanu, jo mazai nācijai nav nekā svarīgāka par izdzīvošanu – lai ir latvieši, nevis leģenda par latviešiem, kā tas ir noticis, piemēram, ar prūšiem;
4. visas darbības, kas tika veiktas pret latviešu tautu, bija pret visām morāles normām, pret visiem likumiem.
…
