Skola un izglītība Latvijā 19.gadsimtā

Mājmācības rezultātā septiņu vai astoņu gadu laikātikai neliela daļa bērnu iemācās kaut cik labi lasīt, bet vēl mazāk ir tādu, kas saprot, ko lasa. Trūkstot skolotāju vadībai, mājmācība maz var sekmēt skolēnu izziņas spēju attīstību.
Apkārt staigājošie skolotāji zemnieku mājās māca tuvākās apkārtnes bērnus. Tomēr arī ši mācības atsevišķai bērnu grupai gadā ilgst 10-12 dienām, bet 7-8 ziemās nepārsniedz trīs mēnešus. Tāpēc arī šī mācību forma maz sekē bērnu attīstību.
Pagastskolās arī valda liela atšķirība.” Dažas tikai tā sauktās lasīšanas skolas, kur bez lasīšanas katķismu, bībeles stāstu un baznīcas meldiņu dziedāšanu māca. Citās jau liek rakstīšanu, citās vēl rēķināšana klāt. Vienās skolās paliek tikai vienu ziemu vien, citās divas un trīs.”
Tāpat liela nevienādība bija draudzes skolās. Dažās draudzes skolās nodarbības ilgst vienu ziemu, citās divas,trīs vai pat četras ziemas. Dažās no šīm skolām izglītības saturs nepārsniedz mājmācības apjomu, turpretī citās tas ir ievērojami plašāks nekā pagastskolās.
“ Pēterburgas Avīzes” atzīmē, ka meitenes skolu tikpat kā nemaz neapmeklē. Šo visai trūcīgo “skolu mācību” Vidzemē iegūst tikai ½ no visiem bērniem. Likraksts uzsver, ka dzimtbūšanas palieku un aispriedumu pārvarēšanai ir būtisks nosacījums, lai uzlabotu situāciju tautas izzglītībā un audzināšanā.
Izglītība 19.gs. beigās Latvijā
19. gs. beigās Latvijā izveidojās sarežģīts ekonomiskais un sociāli politiskais stāvoklis:
Baltija tautskolas un skolotāju semināri tika iekļauti Krievijas skolu sistēmā. Notika skolu pārkrievošana.
Latviešu un baltvācu inteliģences mērķis bija saglabāt dzimto valodu nacionālajās skolās.
Cariskās reformas rezultātā Baltijas guberņās tika likvidēta muižniecības vienvadība latviešu tautas skolās.
19. gs. beigās radās neorganizēta latviešu demokrātiskas inteliģences kustība ‘’Jaunā strāva’’

Jaunās strāvas darbinieki par tautas izglītību
19. gadsimta 80. gados Latvijā aktivizējās jauna kustība, kas vēturē pazīstama kā Jaunā strāva. Tā bija latviešu inteliģences idejiska kustība, kas 90. gados iezīmēja svarīgu lūzumu latviešu sabiedriskās domas attīstībā. Ja jaunlatvieši galvenokārt darbojās kultūras jomā, tad Jaunās strāvas darbinieki izglītības problēmas saistīja ar politiska rakstura izmaiņām sabiedrībā. Ar viņiem Latvijā ienāca marksistiskā ideoloģija, kuras galvenā būtība ir šķiru cīņas, tautu pašnoteikšanās ideja. Savas idejas Jaunās strāvas darbinieki pauda avīzē ‘’Dienas Lapa’’.
Redzamākie Jaunās strāvas kustības pārstāvji bija Rainis, Aspazija, Pēteris Stučka, Eduards Veidenbaums, Jānis Jansons-Brauns un daudzi citi. Izglītības jomā jaunstrāvnieki prasīja pievērst lielāku uzmanību dabaszinātniskiem mācību priekšmetiem, estētiskām vērtībām, darba lomai personības veidošanās procesā. Viņi uzstājās pret šauri nacionālu noslēgtību. Tautas izglītības sistēmu viņi redzēja ciešā saistībā ar ekonomisko dzīvi.
…