Viena no visbūtiskākajām un nozīmīgākajām oratora mākslas sastāvdaļām ir runātāja spēja rast kontaktu ar klausītāju. Runātāja un klausītāju savstarpējās saskarsmes jautājumiem pievērsušies jau senie grieķi. Aristoteļa "Retorikā” varam atrast secinājumu, ka oratora mākslā svarīgi ir: kas runā, ko runā un kam runā. Faktiski klausītājam jābūt galvenajai personai šajā ķēdes posmā. Kaut gan tas šķiet pašsaprotami, ka publiskajam runātājam visa uzmanība jāvelta savam klausītājam, diezgan bieži sastopamies ar gadījumiem, kad runātājs runā vai kaut kādu iemeslu dēļ ir spiests runāt pats sev vai tukšumam. Ir nācies redzēt gudrus un zinošus lektorus, kuri nostājas klausītāju priekšā, aizver acis un savu lekciju tā arī norunā ar aizvērtām acīm. Uz jautājumu, kādēļ viņi tā dara, skan atbilde: tā ir labāk koncentrēties. Iespējams, ka tā arī ir, taču šādi runātāji skaidri parāda, ka viņus neinteresē klausītāju reakcija, viņu noskaņojums un vēlmes.…
