Visbiežāk ar sikspārņiem izdodas satikties pagrabā. Mazs, iegarens, pūkains kamolītis pieķēries pie pagraba sienas. Kažoka katra matiņa galā mirdz rasas lāsīte. Pieķēries ar piecpirkstainām, līdz potītēm lidplēvē ietītām pakaļkājām, sikspārnis karājas ar galvu uz leju. Ziemas miegā iegrimis tas nejūt cilvēka tuvošanos un to var pat paņemt rokās. Turpretī vasarā tie parāda tik izcilu veiklību, ka tos ir ļoti grūti noķert.
Jau gatavojoties lidojumam, spārna skelets gluži kā lietussarga spieķi atver un nostiepj maigo lidplēvi. Sikspārņa četri pirksti balsta zīdaino plēvi, un tiem nav ne pēdējās falangas, ne naga, bet īķšķis ir īss, ar asu, līku nagu, un lidplēve to neaptver.
Ļoti plānā, bet elastīgā, ar asinsvadu un nervu tīklu bagāti cauraustā lidplēve, kura veidojas, saplūstot muguras un vēdera ādai, ietver visu spārna skeletu, stiepjoties gar ķermeņa sāniem, arī pakaļkājas līdz potītēm un asti. Lidplēves plašā virsma palīdz sikspārņiem ne tikai noturēties gaisā, bet arī ir viens no svarīgākajiem termoregulācijas orgāniem. Daļa sikspārņu astes lidplēvi izmanto par bremzēšanas, citi par lidojošo kukaiņu, vēl citi – par dzimstošo mazuļu uztveršanas orgānu.…
