Brīžiem slinka, brīžiem pārdomu pilna, mīloša, bet arī nosodoša - cilvēcības Rasmai netrūka, pat ja viņas mīlestības domas bija pārspīlētas. Kā lasītājam, bija viegli saprast viņas pārdomas, un just līdzi, piemēram, Rasma vienā brīdī sacīja: “Man nevajadzēja uz kapiem nākt. Te tik daudz miera, tik daudz izdegušu siržu. Bet es esmu nemierā ar debesīm un nemierā ar zemi, jo mana sirds vēl neizkvēlojusi.” Pat atzīstot, ka rakstnieks, iespējams, pārspīlējis viņas apsēstību, viņas atziņas varētu lasīt un pielietot jebkurš, jo, manuprāt, daudzi spētu tajās redzēt sevi.
Abos darbos sieviešu tēli kalpoja atšķirīgiem mērķiem, taču tas nemainīja šo tēlu raksturu kvalitāti. Gan no mīlošās, bet nedaudz egoistiskās, Rasmas, gan no pilnīgajiem pretstatiem - Aijas un Ievas - varēja noprast, ka līdzību nav daudz un tēlu pamatdomas nebija seklas, rādot dažādas, salīdzinoši unikālas sievietes, kurās katrs varēja rast līdzību sev.
…
