Noslēgumā varu secināt- kādi ir komunikācijas līdzekļi un formas, tāda mēdz būt arī sabiedrība un varas formas, bet galvenais – kolektīvās iedvesmošanas paņēmieni. Prese, radio, TV, Internets diktē savus noteikumus jeb, pareizāk sakot, izaudzina attiecīgu auditoriju ar tai raksturīgu iekšējo struktūru, hierarhiju, kārtību, vērtības. Kopumā es secinu, ka saprotu atšķirību starp šīm trīs indivīdu organizācijas formām, turklāt ievēroju arī to saistību. Katrs cilvēks reizē jeb vienlaicīgi var būt gan sabiedrības daļa, gan masas pārstāvis, gan pūļa dalībnieks kāda aktuāla notikuma laikā. Es varētu atsaukties uz neseno rakstu ziņu portālā „apollo”, par to kā franču žurnālists, kurš 10 mēnešus turēts gūstā, ar raksta palīdzību, cenšas pārliecināt tautu(sabiedrību, masas, iespējams, ka kādu konkrētu pūli), ka «Galvenais, kas mums būtu jādara – jāpulcē vietējie. Tiklīdz cilvēkiem būs cerība uz politisku risinājumu, «Islāma valsts» sabruks.» Par šo žurnālista viedokli, sabiedrība izsaka dažādas domas- vieni piekrīt žurnālistam, bet citi šo rakstu uzskata par safabricētu, lai „Islama valsts” sev gūtu vairak piekritēju. Mēs katrs,protams, izvēlamies kam ticēt- visticamāk, ka katrs ticēs tā, kā būs izdevīgi un iepspējams, ka vairākums būs vienuprāt. …
