Skices kristietības ētikā

Svētā Akvīnas Toma teorētiskajā pieejā morālajai teoloģijai ir apvienojis gan antīkās Grieķijas (sevišķi Aristoteļa), gan kristīgās teoloģijas (galvenokārt sv. Augustīna) uzskatus, t.i., apvienojis laicīgās un mūžīgās dzīves uzdevumus. No tikumu viedokļa tas nozīmē grieķisko tikumu – gudrības, drosmes, samērīguma un taisnīguma – apvienojumu ar kristīgajām vērtībām – ticību, cerību un mīlestību. Šādā veidā veiktais apvienojums atklāj cilvēka morālās uzvedības divus pamatus – cilvēka prāta apsvērumus un Dieva atklāsmi. Kā norāda A. Rubenis Akvīnas Tomam tikumiskas darbības priekšnoteikumiem ir jābūt brīvai gribai un tādejādi cilvēkam ir svarīgi zināt, „kam ticēt, ko vēlēties un kas jādara?”. Tomisms ir teleoloģiska mācība, jo ir svarīgs cilvēka apzinīgo un brīvprātīgo darbu galīgais darbības mērķis, jo no šī uzstādījuma izriet nošķīrums starp to, kas morālā ziņā ir labs vai ļauns. Toma atbilde ir vienkārša – viņš norāda uz to, ka cilvēka darbības mērķis ir vienmēr vērsts uz labo, t.i., šādas darbības rezultāts par excellence. Šāds uzstādījums izriet visticamāk no Aristoteļa ietekmes.
Toms uzskata, ka atsevišķos konkrētos gadījumos ir iespējamas atšķirības starp prāta vai atklāsmes diktantu, tomēr šādai pieejai jāved pretim patiesībai, bet tas, kas ir patiess, tajā pretrunu nav. Morālie uzskati veidojas no patiesības, tādēļ tiem ir abi pamatojumi – gan synderesis, gan conscientia. Pirmais nozīmē cilvēka iedzimto tieksmi un vērstību pretim morāli labajam, tā ir cilvēka rīcība lex aeterna ietvaros pret lex naturalis, savukārt otrais ir pirmā izpausme konkrētajos gadījumos. Tomam ētiskā rīcība ir sermo sapientiae, kas ir dievišķās gudrības un cilvēcīgā saprātīguma apvienojums.…