Lai cilvēks izdzīvotu, tam pietiek ar loģisku, racionālu darbību, taču franču matemātiķis, fiziķis un filozofs Blēzs Paskāls uzsver, ka ir nepieciešama arī ticība, ar kuras palīdzību pārvarēt vientulības un pamestības jūtas bezgalīgā kosmosa priekšā un atbrīvoties no bailēm par dvēseles likteni pēc nāves. Cilvēkā ir ne vien racionālais prāts un intelekts, bet arī mistērija un noslēpums, kurus var atklāt tikai padziļinātā sevis iepazīšanā, ko Paskāls atzīst par veiksmīgu pilnveides līdzekli. „Cilvēks ir labirints – sarežģīta un paradoksāla būtne, un tās izziņai neder parastā tehniskā loģika. B. Paskāls piedāvā varbūtību, kas vienota ar racionālismu un teoloģiju Svētā Augustīna atklāsmes garā.”1
Paskāls uzskata, ka visiem cilvēkiem bez izņēmumiem ir viens un tas pats mērķis – būt laimīgiem. Šis mērķis ir cieši saistīts ar visām gribas izpausmēm un darbojas kā rīcības motivētājs, virzītājspēks un pamatojums. „Laime virza ikviena cilvēka dzīvi, pat to, kuri grib pakārties.”2 Lai arī ko cilvēks darītu: ravētu puķu dobes, ietu karā, slepkavotu vai lasītu Korānu, tam visam ir viens un tas pats pamatojums – laimes meklējumi.
…
