Cilvēka tiesību kā valsts un starptautisko tiesību attīstība ir cieši saistīta ar visas sabiedrības un tās demokrātisko institūtu vēsturi. Tās nav izskatāmas ārpus konkrētās vēsturiskās situācijas un sabiedriski politiskās formācijas. Daudzas demokrātiskās idejas, kas šodien veido cilvēka tiesību pamatprincipus, bija pazīstamas jau senajās sabiedrības formācijās, un tās aprakstīja daudzi tā laika autori.
Mūsdienu cilvēka tiesību idejas radās apgaismības un pilsonisko (buržuāzisko) revolūciju laikmeta filozofu darbos. Tomēr noteikts tiesiskais statuss katram sabiedrības loceklim bija jau pirms valsts rašanās. Tas izveidojās no katra dzimtas un kopienas locekļa individuālajām un kolektīvajām tiesībām un pienākumiem pret savu dzimtu, kopienu un cilti.
Doma par starptautisko tiesību kodifikācijas nepieciešamību pašā galvenajā cilvēka tiesību aspektā – cilvēka tiesību uz dzīvību garantēšanā – radās jau Krimas kara laikā. Rezultātā 1864.g. valstis parakstīja pirmo kolektīvo konvenciju humanitāro tiesību jomā – Ženēvas konvenciju par slimo un ievainoto režīmu. Vēlākajos gados Pēterburgas deklarācija (1874.g.), Hāgas konvencijas (1899.g. un 1907.g.) un Ženēvas protokols (1925.g.) bija vērsti pret masu iznīcināšanas ieroču lietošanu.…
