Manuālā laika josla

Tātad tai siltajā maija dienā, mammas darbā pretī Bastejkalnam ar jaunu
grāmatvedības kladi rokās pie atvērta balkona ar mež’ģīnainu un plīvojošu
aizskaru, es viņu iesāku. Man bija 13 gadu.
***
1995. gada 31. maijs
Šodien es saņēmu liecību. Ar to esmu nepārāk apmierināta. Šodien ir ļoti
karsta diena. Tagad ir 15:02 un es sēžu mammas darbā. Garastāvklis ir
normāls, vispār manas izjūtas ir mierīgas. Tas, protams, ir ļoti labi. Šodien
ir mana pirmā diena, kad es tevī ierakstu, un ļoti ceru, ka, mana mīļa
dienasgrāmata, ar tevi labi sapratīšos, kaut gan nevaru solīt, ka tu mani
labi izpratīsi. Cerams, ka abas būsim labas draudzenes. No sākuma tas
varētu būt grūti atklāt savas jūtas, bet ar laiku gan jau pieradīšu. Man ļoti
interesē kāda būs rītdiena. Nedaudz jau, protams, ir skumji, ka veselus trīs
mēnešus nevajadzēs iet uz skolu, tur jau paliek mani tuvākie draugi. Citas
dienas tik daudz nerakstīšu, bet šodien ir pirmā diena.


1996. gada 13. oktobrī
Šodien ir svētdienas rīts, senči nav mājās, aizbrauca uz dārzu. Tikko istabu
sakārtoju, laikam tagad izpildīšu mājas darbus, nekas cits jau neatliek.
Piektdien gājām uz FM un gāja tā nevisai. Nu, ko lai dara, visu laiku jau labi
nevar būt. Rīt laikam arī iesim. Šī nedēļa bija drausmīgi neveiksmīga,
mūžīgās neveiksmes, visu laiku kaut kas nepatīkams atgadās. Bet nu
kopumā nekas jau traks, nav jau pasaules gals. Bija jau arī daži patīkami
brīži, kā atceros vismaz viens patīkams bija un tas bija pirmdien. Iepazinos
ar Edgaru, bet diemžēl tas ir Kikas draugs un viņš arī ir babņiks. Es jau ar
viņu arī nesatiktos, žēl gan. Nē, tomēr tas bija slikti, tikai sevi sakaitināju.
Nu redz, tas viens pat izrādījās nederīgs. Sanāk, ka šī nedēļa ir vienkārši
norakstāma un vairs to nekad negribēšu pat atcerēties, labi, ka tā iet uz
beigām un cerams, ka nākamā būs superveiksmīga.

1996. gada 15. oktobrī
Esmu nenormālu piekususi, mēs te taisām lielo milzu dzīvokļa kārtošanu,
istaba gandrīz jau sataisīta, nē, vēl jau tapetes un griesti. Tagad drausmīgi
gribās saldējumu. Vakar biju uz SuperFM: normāla diskotēka, normāls
garastāvoklis, uzlūdza kādi nieka 7 jaunieši, ai, maz. Bet nu galvenais, ka
neviens normāls puika. Man laikam nekad tādu neatrast, nu labi, tas jau
nav nekāds pasaules gals. Un labi, ka šodien nevajadzēja iet uz to slimo un
stulbo skolu, tas ir tik vērts, tas man drausmīgi patīk un šodien arī
drausmīgi izskatos, pēc kaut kādas lauku tantes, kurai rīt paliks apmēram
30 gadu un kura nekad nav redzējusi ūdeni.

1996. gada 16. oktobrī…