Līgavu parasti veda vairāk kilometru tālumā, kur tad arī viegli varēja novērot, vai nav notikusi kāda pārskatīšanās. No tā visa var redzēt, ka šeit nav notikusi ne laupīšana, ne mānīšana, ne arī pārskatīšanās, bet gluži vienkārši ir izpildīts vecs precību ceremoniāls. Neīsto līgavu varēja tikai tad vest, kad vedēji un panācnieki bija iepriekš savā starpā sazinājušies. Ja turpretī meitas vecāki jeb brāļi nebija ar precinieku mierā, tad līgava tika vesta arī zagšus, brāļiem nezinot. Pirkšanas precības parasti notikušas pēc vecāku gribas, bet zagšanas precības vairāk pēc pašu jauniešu vēlēšanās. Paši vedēji bijuši parasti tautieša brāļi, jeb draugi, bet dažreiz jājis arī pats tautietis ar kādu palīgu līgavu vest. Ja panācnieki sadzinuši vedējus, tad dziesmas daudzina cīņu starp līgavas brāli un tautieti: ”Abiem dzied lakstīgala zobentiņu galiņā”. Par strīdus šķīrēju allaž min pašu māsu, kas grib palikt pie tautieša un ar to ir noderēts miers. Tā nu arī līgavas brālis nosēstas „goda galda galiņā” un ņem dalību līksmajās dzīrēs.
Kurzemes superintendants Pauls Einhorns apliecina, ka senie latvieši dzīvojuši laulībā ļoti godīgi, kādēļ par viņu tiklību nav jāšaubās. …
Seno latviešu laulības un kāzas nav plašāki aprakstītas nekādās hronikās, kādēļ par tām varam spriest tikai pēc valodas datiem un tautas dziesmām. Dažās valodās precēšanās jēdziens ir cēlies no pirkšanas jēdziena un kriena nauda, ko līgavainis maksājis līgavas tēvam, mēdz būt vecs vārds. Blakus līgavas pirkšanai pastāvēja arī līgavas zagšana, sevišķi tādos gadījumos, kad līgavainis bija mazturīgs. Šāda līgavas zagšana nav tomēr bijusi vienkārša laupīšana, jo vismaz pati līgava jau iepriekš zinājusi, ka zagšana notikšot. Visām tautām ir bijis savas mājas jeb pavarda dievs, kura uzdevums bijis sargāt savas mājas iedzīvotājus. Tas nevarēja būt mājas dievam pa prātam, ja mājas ļaudis kādu savu cilvēku atdeva svešiniekam. Tāpat bija jāgādā par mājas dieva labvēlību, ja dzimtā tika ievests kāds jauns cilvēks. Kad kādu jaunavu veda precinieki uz citu māju, tad vispirms jauno sieviešu pienākums bija aizstāvēt savu māsu. Tāpat arī dzimtas tēvs gādāja par savu bērnu drošību un godu, bet pati aizstāvēšanās bija jaunāko vīriešu, sevišķi dēlu, uzdevums. Brāļi bija māsas aizstāvji arī ar ieročiem rokās. Dzimtas godu varēja arī aizstāvēt, izkaulējot - kaut arī tikai ceremonijas dēļ – par māsu lielāku kriena naudu. Ja jauns vīrietis jau bija pieaudzis un gribēja precēties, tad viņam vajadzēja pierādīt savu spēku, nebēdību un izveicību. Tāds uzdevums tad arī bija slepena un veikla līgavas pārvešana.
