Andrejs Upīts dzimis 1877.gada 4.decembrī Vidzemē, Skrīveru pagastā, pusgraudnieka ģimenē. Jau bērnībā izjūt nabadzības postu. Pagastskolā bija viens no labākajiem skolēniem. Skolotājs Purapuķe zēnam liek pārrakstīt savus darbus un arī reizēm aizstāt viņu klasē. Skolotāja gatavotajiem eksāmeniem jaunietis gatavojas patstāvīgi, tos nokārto 1896. gadā. Pēc gada viņš atrod skolotāja vietu Mangaļu pamatskolā.
Paralēli skolotāja darbam Upīts pašmācības ceļā studē literatūru, mācās valodas un nodarbojas ar atdzejošanu. Savos darbos, kas tiek iespiesti gadsimta sākumā( „Kalna kāpēji” (1901), „Celminieki” (1903) u.c.) rakstnieks pauž uzskatus, ka ar centīgu darbu var tikt pie labklājības.
1905. gada revolūcija liek Upītim pārvērtēt savus uzskatus un dziļāk izjust tautas ciešanas. 1908. gadā viņš atstāj skolotāja darbu Rīgā un atgriežas Skrīveros, kur nopietni pievēršas literārajam darbam. Savos darbos Upīts arvien noteiktāk nostājas uz kritizētāja reālisma ceļa, kritiskajos rakstos aizstāv progresīvo literatūru, atmasko dekadentus un satīriskos dzejoļos un feļetonos* ( tie publicēti ar pseidonīmu Tāravas Anniņa) izsmej buržuāziskās sabiedrības negatīvās parādības. Par dzīves jēgu viņam kļūst cīņa pret reakciju. …
