-
Fridrihs Nīče "ECCE HOMO. Kā cilvēks top tas, kas viņš ir"
| Nr. | Название главы | Стр. |
| Biogrāfija | 3 | |
| Satura anotācija | 4 | |
| Analīze, izklāsts, iztirzājums, salīdzinājums, izvērtējums | 5 | |
| Kopsavilkums | 10 | |
| Secinājumi | 11 | |
| Izmantotā literatūra | 12 |
Analizējot Nīčes darbu, viņš kritizē daudzus māksliniekus, bet tajā pašā laikā arī tos augsti vērtē. Lasot šo darbu tāda sajūta, kad viņš pats reizēm nezin kam ticēt, ja jau kritizē, bet tajā pašā laikā arī augstu vērtē, vai arī kāds darbs vai noteikta frāze, kas likusi vilties šim māksliniekam.
„Tā enerģija, kas vērsta uz absolūto vientulību un atraisīšanos no parastiem apstākļiem, spiediens uz mani, vairs neļauj sevi aprūpēt, apkalpot, apdakterēt – tas liecina par pilnīgu instinkta skaidrību par to, kas tolaik bija visvairāk nepieciešams. Es pats sevi saņemu sevi rokās, es pats sevi atkal padarīju veselu: nosacījums tam – to atdzīst ikviens fiziologs – ir tāds, ka cilvēks principā ir vesels” . Analizējot šos F. Nīčes tekstus, tāda sajūta, ka reizē viņš ir stiprs reizē vēlas būt stiprs, kaut iekšienē jūtams viņa vājums un vēlme neparādīties sabiedrībai savu īsto raksturu. Kāds viņš patiesībā ir.
Šajā grāmatā – biogrāfijā (kā pats F. Nīče savu grāmatu raksturo), viņš ir salīdzinoši skarbs pret apkārtējo vidi, to reizē slavējot un reizē noniecinot. „Uz jebkādu veida kairinājumiem viņš reaģē gausi, ar to gausumu, ko viņā ieaudzinājuši ilgstoša piesardzība un gribēts lepnums – viņš pārbauda kairinājumu, kurš pienāk, viņam nenāk ne prātā iet tam pretim. Labi, ka esmu dekadence pretstats: jo tikko es aprakstīju sevi. …
Izcilais vācu filozofs F. Nīče (1884 – 1900) dzimis Saksijā luterāņu mācītāju ģimenē.. Nīče studējis teoloģiju un klasisko filoloģiju un Leipcigas universitātēs. 1868. gadā uzsākas viņa draudzība ar komponistu Rihardu Vāgneru, kas ilgst līdz 1876. gadam. Gadu vēlāk kļuvis par klasiskās filoloģijas ārpuskārtas profesoru Bāzeles Universitātē. Vācu-franču kara laikā (1870-71) Nīče neilgu laiku dienēja par sanitāru vācu armijā; šajā laikā tapis arī darbs "Traģēdijas dzimšana no mūzikas gara" (Die Geburt der Tragödie aus dem Geiste der Musik). No 1879. gada vājās veselības dēļ F. Nīče darbojās kā "brīvais filozofs", bieži uzturoties Itālijā, kur tapusi arī pazīstamākā F. Nīčes darba "Tā runāja Zaratustra" (Also sprach Zaratustra) pirmā daļa (1883). Laikā līdz 1889. gadam, kad F. Nīčes garīgās veselības stāvoklis strauji pasliktinājās, tika uzrakstīti darbi "Cilvēciskais, pārāk cilvēciskais" (Menschliches, Allzumenschliches), "Jautrā zinātne" (Die fröhliche Wissenschaft), "Viņpus labā un ļaunā" (Jenseits von Gut und Böse), "Morāles ģenealoģija" (Zur Genealogie der Moral), "Dievu mijkrēslis" (Götzen-Dämmerung), "Antikrists" (Der Antichrist), filozofiskā autobiogrāfija "Ecce Homo". F. Nīče miris 1900. gadā — neatveseļojies, dzīves laikā neguvis pelnīto atzinību un ievērību. Darbs „Ecce homo”, kas sarakstīts 1888. gadā, uzskatāms par F. Nīčes garīgo testamentu.
Darbā ir gramatikas kļūdas.
