Manuprāt, tieši šī filma liek aizdomāties par to, kādi mēs vēlamies būt, vienīgi tam mums nepietiek spēka. Gribot izrauties no kāda sloga, sprosta, cilvēks neapzinās, ka tas, dažkārt, sagrauj visu to, kas ir apkārt jau radīts. Būt zināšanu vergiem un kalpot tām, vai būt domātājiem ar brīviem, radošiem uzskatiem un nostāties pret pastāvošo... Un tad rodas jautājums – kāda izglītības filozofijas doma ir atbalstāma: brīvības domām, cilvēka būtībai vai tomēr tradīcijas, gods, disciplīna un izcilība ir tās, kurām jāvalda? Vai ir iespējams apvienot šīs divas paralēles, kas pastāv viena otrai blakus, un sabalansēt tik lielā mērā, lai no tā neciestu neviens? Tas, manuprāt, ir jautājums, ko varētu risināt ar izglītības filozofijas palīdzību. Un tas ir jautājums, uz kuru mēs varētu atbildēt katrs sev.…
