„Galvojums ir ļoti svarīgs saistību tiesību pastiprināšanas veids, jo, kā rada vārds "galvojums", trešā persona te uzņemas pienākumu atbildēt kreditoram par citas personas parādu, pēdējo tomēr neatsvabinot no viņas parada. Senos laikos šī atbildība bija personiska (atbildēja ar savu galvu);, vēlāk parādam paliek tikai mantisks raksturs — par parādu galvinieks atbild tikai ar mantu"(V.Sinaiskis. Saistību tiesības. R., 1940,24.1pp.). Galvojuma institūtam ir arī svarīga ekonomiska nozīme, jo tas stimulē parādu atdošanu un parādu saistību nokārtošanu, jo iepretim kreditoram stāv divas saistītās personas, no kurām kreditors var saņemt parādu — galvenais parādnieks un galvinieks. "Galvojumu dzīve samēra viegli dod, ja nauda netiek tūlīt prasīta un tādēļ aiz vēlēšanās pakalpot ļoti bieži atrodas cilvēki, kas dod galvojumu, neapzinādamies paši, ka līdz ar to uzņemas stingru atbildību"(K.Čakste. Civiltiesības, R., 1940, 74.1pp.).
To, ka šie prof. K.Čakstes vārdi ir ļoti mūsdienīgi, liecina pēdējo gadu saimnieciskās dzīves pieredze, kad uzņēmumu vadītāji, galvenie grāmatveži un citas amatpersonas (nemaz īsti nesaprotot galvojuma būtību un sekas vai apzinoties, ka neriskē ar savu mantu) paraksta galvojuma līgumus par ievērojamām summām, tādējādi nostādot savus uzņēmumus ļoti nelabvēlīgā saimnieciskā situācijā un izraisot visai komplicētus tiesas strīdus. [1, 176]…
