K. Jungs savā praktiskajā ārsta darbā ievēro divas pavisam citāda rakstura tipiskas atšķirības, ko sauc par intraversiju un ekstraversiju, kas kopā ar dominējošām četrām funkcijām (sajūtas, domāšana, jūtas, intuīcija) tipu skaitu dubulto. Ar šiem tipiem Jungs īpaši intensīvi nodarbojas 1908.-1909. gadā. Aplūkojot dzīves ritumu, redzam, ka viena cilvēka liktenis galvenokārt nosaka viņa interešu objekti, turpretim otra likteni - vispirms jau viņa paša iekšējā dzīve, viņa subjekts. Bet tā kā mēs visi zināmā mērā esam pakļauti novirzēm uz vienu vai otru pusi, tad, dabiski, lietas uztveram un saprotam tā, kā tas raksturīgi tipam, pie kura paši vairāk vai mazāk piederam. Rūpīga individuālo atšķirību analīze liek Jungām nonākt pie secinājuma, ka ikvienā cilvēkā darbojas abi mehānismi - gan ekstraversija, gan introversija, un tikai viena vai otra mehānisma relatīvs pārsvars konkretizē attiecīgo tipu. K. Jungs atzīst, ka [šīs atšķirības ir pamanītas un fiksētas gan zinātnē, gan praksē - cilvēku attiecībās: divu atšķirīgu tipu eksistence ir jau sen zināms fakts, kas vienā vai otrā formā ir izpaudusies kā spēja atpazīt cilvēkos viņu īsto seju vai kā domātāja mokoša refleksija, kā Gētes intuīcija, kā visaptverošs sistoles (grieķu v. systolē saraušanās, savilkšanās) un diastoles (grieķu v. diastolē izplešanās, šķiršana) princips.…
