Viduslaikos kristietība centās iziet ārpus atsevišķas valsts robežām, lai uz reliģijas bāzes apvienotu visu cilvēci. Tāpēc kristietība bija labvēlīga augsne pasaules vēsturiskās teorijas attīstībai .
Viduslaiku vēstures kodols bija sakrālā vēsture, t. i., vēsture, kura izklāstīta Bībelē. Vēsture tika skatīta caur ticības prizmu. Vēstures notikumiem bija simboliska nozīme. Pasaules vēstures centrā bija Kristus. Vispasaules vēsture bija “ Kristus valstības vēsture”.
Sakrālā vēsture viduslaiku cilvēkam bija ticības objekts. “ Zināšanu “ sistēma balstījās uz “vārda” (logosa) nodošanu laikā. Indivīds, to “uzzinot”, tādējādi ne tikai uzzināja vēsturi, bet arī kļūst tās līdzdalībnieks no sākuma līdz beigām. Tādā veidā “Dieva vārds” sastādīja cilvēka vēstures pamatu. …
