Pasaules vēlme globalizēties nebūt nav jauna parādība. Bet par ievadu globalizācijas pasākumiem varētu ņemt 19. gadsimta beigas, kad spraigi ritēja industrializācijas laikmets. Lielbritānija bija koloniju lielvalsts, un ietekmīgākais spēks pasaulē. Tirdzniecība notika ar visām pasaules daļām un lielos apmēros. Šajā laikā dominēja valstu konkurence, un Lielbritānijas vietu centās ieņemt tādas valstis kā Vācija, ASV. Tas arī bija laiks, kad zinātnes un tehnikas attīstība bija augstā līmenī, un to varētu salīdzinātarmūsdienām.
Tomēr attīstības procesu pārtrauca Pirmais pasaules karš. Starpkaru periods paradīja cik lielā mērā viena pasaules daļa ir saistīta ar otru, proti, trīsdesmito gadu krīze.
Pēckara periodā iespaidīgu ekonomikas uzplaukumu piedzīvoja Vācijas Federatīvā Republika un Japāna ar ASV atbalstu. Šajā laikā nostiprinājās divu lielvalstu – PSRS un ASV ietekme. Par nākošo ekonomikas attīstības periodu varētu uzskatīt divdesmitā gadsimta astoņdesmitos gadus, kad pēc vispasaules ekonomikas krīzes Lielbritānijas premjerministre Mārgareta Tečere un ASV prezidents Ronalds Reigans pasludina tā saukto liberizācijas politiku, kad tiek atbalstīta brīvā tirgus ideja.
Tomēr par globalizāciju kā tādu var runāt kopš pagājušā gadsimta deviņdesmitajiem gadiem. Tad arī rodas termins “globalizācija”.
Galvenie globālās drošības aspekti ir karš pret terorismu, jautājums par masu iznīcināšanas ieroču izplatību, kā arī Krievijas – Amerikas attiecību nākotne un enerģētikas dialogs starp Krieviju un Rietumvalstīm. …
