Pētīšanas metodes psiholoģijā

Vēsturiskais apskats

Jebkurai zinātnei ir sava attīstības vēsture, tāpat kā cilvēkam. Psiholoģijai ir ļoti ilga priekšvēsture. Ļoti emocionāli aizkustinošs mīts par Afrodītes dēlu Erotu, kurš iemīlēja jaunu, skaistu meiteni Psihi, kura bija mirstīga šīs zemes meitene, bet ar Zeva palīdzību viņa tika padarīta nemirstīga, pārvērsta par dievieti. Ar to Erots un Psihe bija savienoti uz mūžu. Tāpēc arī Psihe kļuva par cilvēciskās dvēseles simbolu- mirstīga, bet ieguvusi nemirstību- un ir sava ideāla meklētāja.
Vārds psiholoģija apvieno divus grieķu vārdus: psychē- dvēsele un logos- mācība, tātad “zinātne par dvēseli”.
Priekšstats par psiholoģiju kā zinātnes satura veidojies daudzu gadsimtu gaitā. Šo procesu nosacīti iespējams iedalīt vairākos posmos.
Pirmo posmu psiholoģijas zināšanu attīstībā var nosaukt par pirmzinātnisku, jo šajā etapā cilvēkam zināmie psihiskie procesi un stāvokļi tika piedēvēti dieviem un padarīti dievišķi.
Otro posmu, psiholoģisko zināšanu attīstībā, jau augstākā līmenī, saista ar pirmo domātāju- filozofu un viņu teoriju rašanos, šeit var minēt Falesu, Anaksimandru- viņš pirmais izteica ideju par organiskās pasaules evolūciju. Pēc viņa domām dzīvība ir radusies ūdenī un cilvēks ir izcēlies no zivs, Anaksimenu- viņš pirmais norādīja, ka zvaigznes un planētas ir atšķirīgas, un izvirzīja hipotēzi, kas mēģināja izskaidrot Saules un Mēness aptumsumus, Mēness fāzes un meteoroloģiskās parādības – sniegu, krusu u.c. un citus. Sāk veidoties priekšstats par psihisko kā fenomenu, kas pastāv cilvēka “iekšienē” un piemīt viņam pašam. Tieši šajā laikā cilvēka iekšējās pasaules definēšanai parādās termins psychē- dvēsele. Platons uzskatīja ka cilvēka dvēsele mājojot cilvēka ķermenī, nosaka cilvēka dzīvi visa mūža garumā un pēc cilvēka nāves pamet ķermeni un dodas uz augstāko ”ideju pasauli”. Savukārt Platona skolnieks Aristotelis runāja par dvēseli kā ķermeņa funkciju, kas ļauj dzīvajam organismam darboties, proti, mūsdienās to uzskata par sirdi.

…