Pirmā latviešu valodas gramatika – J.G. Rēhehūzena „Manuductio ad linguam Lettonicam” iznāca 1644. gadā. Tā un arī citas tai sekojošās prakses vajadzībām domātās 17. un 18. gadsimts gramatikas vairāk vai mazāk ir tikai latviešu valodas vēstures avots. Šo izdevumu pozitīvā vērtība ir valodas materiāla fiksējums, kas lieti noder dažu valodas parādību senuma datēšanai.
Latviešu valodas vēsturiskās gramatikas pamati likti tikai 19. gadsimtā, kad izveidojās zinātnisks salīdzināmā valodniecība. Valodnieku uzmanības centrā izvirzījās valodu radniecības un vēstures jautājumi. Tika pamanīts baltu valodu arhaiskais raksturs, sevišķi fonētikā. Baltu, it īpaši leišu valodas dotumi pirmoreiz zinātniski salīdzināti ar sanskritu, armēņu un citām indoeiropiešu valodām Franču Bopa (Bopp, 1791 – 1867) darbā „Vergleichende Grammatik des Sanskrit, Zend, Armenischen, Griechischen, Lateinischen, Litaunischen, Altslavischen, Gotischen un Deutschen” (6 sējumos, 1833 – 1852). Indoeiropeisti sāka braukt uz Lietuvu mācīties latviešu valodu. Izcilais vācu indoeiropeists Augusts Šleihers ( Schleicher, 1821 – 1868) sarakstīja pirmo leišu valodas zinātnisko grāmatu – „Handbuch der litauischen Sprache” (1856 – 1857). Tās vērtību izsaka J.Endzelīna vārdi „... vēl tagad noder” (Di., IV/2, 371.lpp.). baltu valodu dotumus A. Šleihers plaši izmanto arī citos savos darbos, it īpaši fonētikā. Un tā kļūst par tradīciju indoeiropiešu salīdzināmās valodniecības darbos ietvert baltu valodu dotumus.
…
