Lāčplēša tēlam latviešu literatūrā un latviešu apziņā kā brīvības ciņu simbolam ir bijusi un ir liela nozīme. To parasti rakstnieki izmanto brīžos, kad notiek ciņa par latvisko identitāti, neatkarību. Andrejs Pumpurs savu eposu ’’Lāčplēsis radīja tautiskā romantisma laikmetā, kad sabiedrībā norisa kultūras ciņa starp vāciešiem, kuri uzskatīja , ka tikai viņi ir vienīgie kultūras nesēji Baltijā un latviešiem, kuri pieteica tiesības uz savu nacionālo kultūru, literatūru un mākslu. Rainis lugu ’’Uguns un nakts’’ saraksta 1905. gadā, kas iegājis vēsturē ar līdz šim nebijušu revolūciju, kurā latvieši pieteica savas tiesības ne tikai vācu muižniecībai, bet nu jau visai Krievijas impērijai, šajā brīdī dzima ideja par neatkarību ne tikai kultūras un ekonomikas jomā, bet nu jau politiski. Māra Zālīte rokoperu’’ Lāčplēsis saraksta Trešās atmodas laikā, kad latviešu tauta atkal centās atsvabināties no sveša jūga, atkal pieteica savas tiesības uz savu nacionālo kultūru, savu brīvību.
Lata romāna sērijā iznākušais Andra Puriņa darbs ’’Lāčplēša klejojumi’’ iznācis 2001. gadā, laikā, kad brīvība un neatkarība it kā būtu jau izcīnīta, tomēr latviešu identitātei nākas cīnīties par vietu zem saules ar dažādām no citām kultūrām ienākušajām lietām, kuras ne vienmēr ir tās pašas labākās.…
