Pārmaiņas garīgajā dzīvē, ko dēvē par Jaunlaikiem, sākas 17. gadsimtā. Tas bija gadsimts, kas būtiski mainīja filozofiju un pasaules ainu. 17.gs pasaules ainu veidoja dabaszinātnieki ar filozofisku ievirzi. Viņu teorijas mainīja kristīgos priekšstatus, kas balstījās un pārliecību, ka pastāv divas pilnīgi atšķirīgas pasaules – Dievišķā un Zemes pasaule.
Visstraujāk Jaunlaikos uzplauka astronomija un fizika, tās balstījās uz filozofiskām pārdomām un centās risināt praktiskas dabas jautājumus.
To laiku astronomija pilnībā ticēja, ka debesu ķermeņi pārstāv dievišķo pasauli, kas atšķiras no Zemes pasaules. Kā teikts Vecajā Derībā. Šī pārliecība sakņojās kristietībā. Bībele sākas ar domu : „Iesākumā Dievs radīja debesis un zemi.” Tas nozīmē, ka principā tiek šķirta debesu un zemes pasaule. Tām abām ir atšķirīgas likumsakarības: tas, kas raksturīgs Dievišķajai pasaulei, nav raksturīgs Zemes pasaulei, jo radīts nav viens vienots pasaules kopums, bet gan divējādība: Debess un Zeme. Dievišķā pasaule salīdzinājumā ar Zemes pasauli ir ideāla un harmoniska.
Nikolajs Koperniks (1473-1543) ieviesa radikālas pārmaiņas domāšanas ievirzē un sagrāva agrāko pasaules ainu ar savu pamat atziņu: Zeme nav nekustīgs Visuma centrs, bet gan riņķo ap Sauli.
Doma, ka Zeme nav visuma centrs un turklāt vēl kustas, izrādījās satriecoša. …
