No pagājušā gadsimta 30. gadu vidus līdz 60. gadiem industriāli attīstīto valstu ekonomiskā politika balstījās galvenokārt uz britu ekonomista Dž. M. Keinsa (1886-1943) un viņa sekotāju tēzēm jeb tā dēvēto keinsiānismu. Keinss uzskatīja, ka tirgus mehānismi vienatnē nespēj nodrošināt pilnvērtīgu sabiedrības resursu izmantošanu, tādēļ ekonomikas normālai funkcionēšanai nepieciešama valsts iejaukšanās. Pateicoties viņa teorijai, daudzās rietumvalstīs izveidojās ekonomiskā sistēma, kuras ietvaros valsts regulēšana mijiedarbojas ar tirgus mehānismiem un attiecīgajā literatūrā bieži tiek rakstīts par keinsiānisma revolūciju ekonomikas zinātnē.
Keinsiānisma makroekonomikas teorijas stūrakmens ir ideja, ka valstij jāregulē kopējais pieprasījums. Atbilstoši šai teorijai, stimulējot valsts un privātās investīcijas, paplašinot valsts pasūtījumu sistēmu, palielinot sociālos izdevumus, utt., tiek kontrolēta reālās ražošanas dinamika. Tieši investīcijas, nevis uzkrājumi, sekmē ražošanas izaugsmi, kas savukārt izraisa ienākumu celšanos un palielina iespējas atkal investēt. (Process tiek dēvēts par multiplikatora efektu.) Jāpiebilst, ka Keinss, atšķirībā no saviem priekštečiem, par būtisku līdzekli pirktspējīga pieprasījuma palielināšanai un bezdarba mazināšanai uzskatīja minimālās darba algas celšanu. Kopumā keinsiānisma ekonomiskās attīstības modeļa pamatā atrodas valsts finanses: valsts tēriņu palielināšana, progresīvais ienākumu nodoklis, budžetu deficīti, utt.…
Monetārā politika ir pasākumu kopums, kuru mērķis ir ietekmēt naudas piedāvājumu un nodrošināt līdzsvaru naudas tirgū. Tās galvenais uzdevums ir veicināt labvēlīgus makroekonomiskos apstākļus tautsaimniecības ilgtermiņa attīstībai (bieži ar to saprot zemas inflācijas nodrošināšanu). Monetārās politikas ietvaros nauda ir kontroles līdzeklis, ko lieto, lai nodrošinātu ekonomisko stabilitāti. Valsts monetāro politiku realizē valsts centrālā banka (Latvijā tā ir Latvijas Banka). Monetārā politika var būt aktivizējoša vai ierobežojoša. Aktivizējošas monetārās politikas rezultātā palielinās pieprasījums, jo samazinās procentu likmes, paaugstinās naudas piedāvājums vai ir atviegloti kredītnoteikumi, savukārt ierobežojošas monetārās politikas rezultātā pieprasījums samazinās, jo pieaug procentu likmes, pazeminās naudas piedāvājums vai ir stingrāki kredītnoteikumi. Fiskālā politika ir ekonomikā lietots termins, kas apzīmē valdības pamatnostādņu un lēmumu kompleksu, kas nosaka to, kā tiek veikti valsts finanšu tēriņi un to, kā tie tiek segti.
