Šo vēl vēl sapratis un izanalizējis neesmu.
Mans galvenais secinājums no šī - nav tādu lietu vai uzdevumu, ko var atlikt uz priekšu 3 gadus tālāk – ir jādara tagad, kaut vai jāiesāk plānot un gatavoties. Ir labi, kad tuvinieki zina, kas ar Tevi patiesībā notiek dziļāk “aiz ādas”, kad ir draugi, kuriem vari izsūdzēt, kas uz sirds, ir labi, ja var izbēdāties un sajusties, cik patiesībā esi laimīgs cilvēks un cik ļoti man ir paveicies dzīvē. Bet visai pasaulei tas nav jāzina – tikai svarīgākajiem, kas Tev tuvākie.
Līdz ar to es strādāju pie sevis – neļauju sev noslēgties savā čaulā un iedzīvoties darba un “Sociālā mazohista” īpašībās. Es apzinos, ka mani panākumi, laime, prieks ir tikai paša radīti un izvēlēti un nedrīkst, nekādā gadījumā salīdzināt sevi tiešā veidā ar citiem. Katram ir sava vēsture, pieredze, dzīvesstāsts un savi izaicinājumi un grūtības. Un uzdot sev jautājumus: “Vai Tev tiešām tas ir svarīgi? Vai tas uz Tevi attiecas? Vai par to ir jāuztraucas? Kāpēc nesākt šodien?”. Tādejādi es cenšos neļaut savam rakstura nebūt komforta zonā bet augt un kļūt stiprākam un stabilākam.
…
