Berneks, vēl aizvien turēdams gūstā kūrus, aizvaino Induli, kurš tad arī pamet Emboti un salauž Ārijas sirdi. Lugas izskaņā Berneks kļūst nesavaldīgs, viņš nogalina Vizbulīti, kas ļoti aizskar Āriju. Tēvs, ieraudzīdams, ka Indulis it kā nokāvis Āriju, metas viņam virsū. Šeit pierādās viņa savtīgā un aklā mīlestība pret meitu, viņš zaudē galvu meitas dēļ, un visus savus lēmumus pieņem meitas labā.
Raiņa luga ir rakstīta laikā, kad gluži kā Indulis cerēja savu tautu celt gaismā, arī sāka veidoties ideja par neatkarīgas Latvijas valsts izveidi. Indulis: „ Mēs maza cilts – mēs būsim liela tik, cik mūsu griba. Caur gadu simtiem latvju vanags skries pa tumšu mežu naktīm, dumbru purviem, pār kailiem, kaulu baltiem kaujas laukiem, ar sauli sapņu jūras skaidri sniegs.” Lugā ir saskatāma ļoti dažāda tautas virzības politika, taču kopīga ir visu lugas tēlu piederība, vēlme pastāvēt, eksistēt un nest jebkādus upurus tautas dēļ. Kā Indulis ir gatavs ziedot mīlestību, dzīvību tautas interesēs, tā Mintauts cenšas celt Lietuvu jaunos, vēl nebijušos augstumos.
…
