Lai izveidotos audzināšanai nepieciešamais pedagoģiskais kontakts ar audzēkņiem un lai atrastu pareizo pieeju dažādās situācijās, ir jāzina un pareizi jānovērtē personības attīstības īpatnības dažādos vecumposmos. Tāpat jāzina un jārespektē arī katra individuālās īpatnības.
Pusaudžu periods veido pāreju no bērnības uz jauniešu periodu. Robežas pusaudžu periodam ir no 11 – 15 gadiem. Šī perioda īpašā nozīme ir saistāma ar bērna pubertātes attīstību un sociālo attīstību, kā arī ar identitātes vai pašvērtējuma nostiprināšanos (meklēšanu). Šajā periodā izveidojas bērna personības pamatiezīmes un kvalitātes, kā arī atklājas visos iepriekšējos periodos izveidojušās ietekmes emocionālajā, kognitīvajā, sociālajā sfērā. Jo lielākas kļūdas ir bijušas pieļautas iepriekšējos attīstības posmos, jo tās stiprāk izpaužas pusaudžu periodā. Vairāk vai mazāk pusaudzim piemīt negatīvisms, opozīcija, nepakļaušanās u.tml. šā perioda beigās cilvēkam būtu jāatrod sava patiesā identitāte un sociālā loma, bet tas ir ideālajā variantā. Un, ja viņš neatrod savu patieso identitāti, viņam ir „lomu sajukums”, viņš turpina to meklēt pieaugušo periodā, ja nē – var izpausties neirozes pazīmes, depresija vai agresivitāte, infantilisms vai frustrācija.
Būtiskākās pusaudžu personības attīstības īpatnības.
Pusaudzis ir tipiskākais skolēns, kuru nodarbina rūpes par savstarpējām attiecībām kolektīvā. Šis vecums ir kā tilts starp bērnību un jaunību, jo psihiskā un fizioloģiskā attīstība notiek ļoti strauji, bet sociālā brieduma pakāpe vēl ir zema.
Pusaudžu periodu vispirms iezīmē apziņas maiņa pret sevi, kas sakrīt ar fizioloģiskajām izmaiņām pusaudža ķermenī. Šo periodu raksturo..…
