Bērnu agresivitāte

Sākot ar 60.gadu vidu varmācības un agresivitātes tēma ir kļuvusi par vienu no aktuālākajām pasaulē, bet pats 20.gs tiek dēvēts par “varmācības gadsimtu”. Jaunākās psiholoģiskās un sociāli – filozofiskās literatūras analīze liecina par to, ka jautājumi, kuri veltīti cilvēka agresivitātei, izvirzās priekšplānā. Lai risinātu šo problēmu, tika radītas komisijas, kas pētīja iedzīvotāju agresīvo uzvedību. 2000.gads pasaulē tika atzīts par gadu bez vardarbības. Guggenšteina fonds piešķīra vairākus miljonus dolāru, lai pētītu ar agresiju saistītās problēmas. Arī Latvijā tas ir ļoti aktuāli. Pēdējo gadu likumpārkāpumu statistika liecina, ka oficiāli reģistrētā noziedzība Latvijā ir ļoti augstā līmenī. Noziedzība sāka palielināties 80.gadu beigās un 90.gadu sākumā. 1992.gadā tika izdarīti 61,9 tūkst. noziegumu. Saskaņā ar tiesu lēmumu daļa nepilngadīgo atrodas mācību- pāraudzināšanas iestādēs. Latvijā ir piecas šādas iestādes, kurās kopā 2001/2002.m.g atradās 266 zēni un 20 meitenes (LR Centrālās statistikas pārvaldes dati). Noziegumi variējas no sīkiem līdz pat tādiem, kuros tiek pielietota vardarbība. Un katru gadu pieaug to noziegumu skaits, kuros pielietota vardarbība [12].Turklāt ir izteikta tendence aizvien jaunākiem pusaudžiem iesaistīties agresīvās, vardarbīgās darbībās, kas savukārt liek domāt, ka pastāv faktori, kas ietekmē un veicina pusaudžu agresīvās reakcijas.[7.]
Kas tad īsti ir pusaudzis? Par jauniešu vecum posmu psiholoģijā var atrast vismaz divus uzskatus: ASV un Eiropas psihologu darbos arī pusaudžus dēvē par jauniešiem, saka – “agrīnās jaunības periods”. Krievu psiholoģijā “agrīno jaunību “ dēvē arī par pusaudžu periodu, par jauniešu periodu sauc laiku no 15-18 gadiem, ko pārsvarā saista ar skolu [ 14.]. E.Eriksona klasifikācijā jaunības stadija ir vecums no 19-25 gadiem, bet saskaņā ar mūsdienu autoriem- arī pēc trīsdesmit gadiem [13]
Katra bērna agresijai ir savs iemesls –viens ir audzis vardarbīgā ģimenē, cits savukārt vēlējies ģimenes lielāku atbalstu. Vardarbībai par iemeslu var būt arī iekšējs protests, ko katrs mēģina izpaust savādāk. Savā darbā esmu apkopojusi biežāk sastopamos vardarbības un agresijas iemeslus, kas pierādīs, ka jebkuram agresīvam bērnam ir sava sāpe, kas radusies gadu gaitā, un attīstījusies tiktāl, ka bērns ,vairs nezinādams kā to izpaust, sācis dzīvi blakus agresijai un vardarbībai.…