Cēloņsakarību noskaidrošanai koppieprasījuma jomā ir jāapvieno visas individuālās līdzsvara cenas visā valstī izgatavotajiem ražojumiem un sniegtajiem pakalpojumiem, ko pieprasa visa pircēju kopa: individuāli patērētāji, uzņēmumi, organizācijas, valsts un pašvaldības. Koppieprasījums dažkārt tiek raksturots kā modelis, kas atklāj cēloņsakarību starp nacionālās ražošanas un pakalpojumu apjomu un cenu vidēji svērto līmeni: jo zemākas ir cenas, jo lielāks koppieprasījums, t. i., tā preču masa, kas tiek tautsaimniecībā pieprasīta un arī saražota.1
Kārtējo reizi apstiprinās ienākuma un aizstāšanas efekts, ko saistībā ar pircēju motivāciju jau iepazinām mikroekonomikā.
Pirmais, kas regulē koppieprasījumu, ir procentu likmes efekts.
Pirmkārt, jo augstāks ir vispārējo cenu līmenis, jo augstākas ir kredītprocentu likmes.
Otrkārt, procentu likmju kāpums samazina pieprasījumu gan pēc patēriņa precēm, gan pēc investīciju precēm (kapitāla elementiem).
Treškārt, ja cenas ceļas, pieaug nepieciešamība (pieprasījums) pēc skaidras naudas gan algām, gan citiem pirkumiem.
Ceturtkārt, ja sākotnēji naudas daudzums ir nemainīgs, tad pieprasījums pēc papildu naudas vēl tālāk ceļ kredīta procentu likmes. Ja kredīta procentu likme aug, tad krītas pieprasījums gan pēc automašīnām, gan pēc namiem un dzīvokļiem, gan pēc mājas elektronikas u. c. precēm.
Piektkārt (gala secinājums), ķēdes reakcija caur motivāciju darbojas šādā virzienā: augstākas cenas izraisa papildu pieprasījumu pēc naudas; tas savukārt darbojas kā kredīta procentu kāpināšanas katalizators; augstāka procentu likme samazina preču pieprasījumu, kā ietekmē sarūk piedāvājums un samazinās iekšzemes kopprodukta lielums.
…
