Ļoti interesants likās arī dzejolis „Gājiens jau sācies”. Tajā parādījās rindas, kuras aicina domāt par latviešu dievībām, par mūsu pašu folkloru:
„Mūsu parole: Māra, -
uz kuru jāatbild:
Tev nebūs citu tautu dievus
turēt augstāk par savējiem.”
Lieliski pierādās, ka latvieši nav aizmirsuši senās dievības, tikai par tām vairāk jārunā un nedrīkstētu ļaut uzspiest turēt citus dievus augstāk par savējiem.
V.Krāslavietis ļoti daudz savā dzejā nosoda karu, kaušanos, asinsizliešanu un tamlīdzīgi. Viņš uzstāj uz neatteikšanos savas ticības, savas patiesās identitātes, aicina neslēpt to, kas mēs esam, bet droši parādīt, ka tautā ir spēks. Augsti paceltām galvām un bez maskām mums būtu jāiet, lai visi redz, ka lepojamies ar to, kas patiesībā esam. Kādā dzejolī bez nosaukuma ir šādas rindas:
„Kāpēc jūs vienmēr dūres vicināt?
Vai pasaulē būtu dūru trūkums?
[..]
…
