Piedzimis mazs bērns – tas ir skaistākais mirklis katrā ģimenē, skaistākais mirklis katras sievietes un mātes mūžā. Šis mirklis ir vienreizīgs un neatkārtojams, jo katrs cilvēks savā mūžā dzimst tikai vienu reizi. Māte ir ciešākā saikne ar bērnu. Māte ir laimīga, lepna un gandarīta. Zenta Mauriņa ir teikusi: “Mūžības sirds klusi pukst mātē. Māte neprasot zina, kas viņas bērnam vajadzīgs. Viņa zina ar sirdi, un tā ir vienīgā pilnīgā zināšana, pārējās salīdzinot ar to, ir tikai nožēlojama prātošana un vīzdegunība, kas cilvēka kodolam paslīd garām. Vēl neienācis pasaulē, bērns dzīvo mātē, jauna saule viņas pasaulē, kas mirdz viņas acīs, runā viņas sapņainā klusumā. Viņa atdodas nākotnīgajam, iedīglī esošajam cilvēka bērnam, viņa vairs nepieder pati sev. Māte ir kautkas vairāk, ne tikai dzīves uzturētāja, vairāk nekā vara, kas sargā dzīvību. Viņas saules spēks ir stiprāks par nāvi.”1
Taču dzīvē iznāk pavisam ačgārni, jo tikko dzimušu, nevarīgu bērniņu mēdz noslepkavot vai pamest nomaļā vietā paša māte. Un tā ir tikai laimes spēle, vai zīdaini laikus pamanīs vai arī tas aizies bojā.…
