Heinrihs un Marisa teju jau bija sasnieguši purva malu. Te beidzās Rasenes valstība. Pamalē jau blāzmoja jaunas dienas rīts, un pirmie saules stari apmirdzēja Baltās pils torni.
Manīdama, ka bēgļi tūliņ šķērsos pēdējo purva robežu, Rasene neganti ieaurojās, un pielika naskāku soli. Nu Rasene jau bija pavisam tuvu, un tās elpa svilināja Heinriha pakausi. Tikai pāris nieka sprīži atlika Heinriham un Marisai līdz Baltās pils mūrim, bet te, pēkšņi, purva mala pārplūda ar purva rāvu, biezu kā kausēta darva, un Rasene slaikā atvēzienā palaida vaļā Spīganas lakatu. Tas laidās kā melns krauklis, piķēdams Heinrihu un Marisu tiešā trāpījumā. Vēl tikai pašā pēdējā brīdī, Heinrihs paspēja izcelt Marisu pāri mūrim Baltās pils dārzā. Tad raganas lakats uz pāris mirkļiem aizsedza ausmu, bet saule to aizdedzināja un pārvērta melnā miglā – kad migla izklīda, tad tajā vietā, kur iepriekš līdz ceļiem purva rāvā bija iegrimis Heinrihs, tur tagad cēli peldēja melns gulbis, bet, savukārt no tās vietas pils dārzā, kur bija stāvējusi Marisa, tur tagad debesīs līgani cēlās balts gulbis - un abu gulbju sasaukšanās savijās vienā kopīgā melodijā.
…
