Kāds savāds vīrs, sēdēdams Gaujas krastā, lūkojās saullēktā. Viņu nevarēja dēvēt par dabas mīļotāju, ne arī par tūristu. Drīzāk viņš atgādināja mākslinieku vai dzejnieku, jo galvā viņam bija māksliniekiem tik raksturīgā zilā berete un rokās bieza pierakstu klade. Jā, es nebiju maldījusies, tas tik tiešām bija dzejnieks Ojārs Vācietis, kuru daudzi mēdz saukt par laikmeta sirdsapziņu jeb “lielu dāvanu mazai tautai.”
Rudens. Līņāja zelta lapu lietus, un manī ieskanējās Vācietis. Rudeni viņš dēvēja par vēju pieelpoto zeltu. Sēdēdama pie upes jutu , ka rokās turu kaut ko sev tik tuvu.
…
