Jau latviešu tautas garamantās, t.i. dziesmās, pasakās un parunās mēs sastopamies ar zināmām filozofiskām refleksijām, t.i. centieniem atspoguļot pasauli, izprast to.
Bet – kā vispār anonīma tautas dzejā – tās ir grūti sistematizējamas, jo nav vienmēr saskanīgas. Pārsvarā tās ir ētiska rakstura – tā saucamās dzīves gudrības izpaudumi.
Refleksijas priekšmeti ir dažādas dzīves situācijas un attiecības starp personām, retumis arī pati pasaules struktūra. Jau šinīs refleksijās var konstatēt dažas latviskās domas īpatnības: zināmu emocionālu dispozīciju, individuālismu, tieksmi uz skaidrību. Tomēr pārsteidz ne tikai latviskais, pārsteidz šo filozofisko “graudu” līdzība citu tautu folklorā esošām filozofiskām refleksijām. Tāpēc jādomā, ka kopš senatnes pastāv zināma “domu apmaiņā” starp dažādām tautām, kas notiek tirgojoties, karojot, ceļojot. Nenoliedzami, latviešu folklorā ir sastopamas arī kristīgās filozofijas iespaidotas atziņas. …
