Šis fragments ir par cilvēka nepārtraukto cīņu ar likteni. Galvenā doma ir saistīta ar cilvēka
ikdienas rutīnu un mūžīgās cīņas bezjēdzību. Sīzifs, mūžīgi veļot akmeni kalna virsotnē, tiek
uzskatīts par absurda varoni, par cilvēku, kurš nekad nesasniedz savu mērķi, taču turpina
cīnīties, neskatoties uz bezjēdzīgumu. “Tādējādi kļūst skaidrs, ka Sīzifs ir absurda varonis,
Viņš ir tāds gan savās kaislībās, gan mokās”
Fragments izceļ cilvēka apziņu pa bezjēdzīgu ikdienu un nepārtrauktu cīņu ar likteni, bet tajā
pašā laikā uzsver, ka ir jāpieņem šo apsurdu un jāsaskata prieks arī cīnoties. “Absurdais
cilvēks saka “jā”, un viņa pūliņiem tagad nav gala”
Sīzifa klints ceļš kļūst par simbolu cilvēka dzīves ciklam, kur rutīna un cīņa ar likteni ir
neizbēgama realitāte. “Mūsdienās darbaļaudis visu dzīvi strādā tādos pašos apstākļos, un
viņu liktenis nav mazāk absurds”…
