Mišels de Montēņs tiek minēts ka viens no visizglītotākajiem Eiropas humānistiem XVI g.s. Monteņa `jājamzirdziņš` bija ētiskas dabas jautājumi par cilvēku, par sabiedrību. Galvenā esence domātāja darbos (`Esejās`) ir sevis izziņa, parliecība par sevi un saviem lēmumiem, taču lai izzinātu, pa priekšu ir nepieciešams atzīties neziņā. Viņš noliedz viedokli, ka cilvēks ir visas pasaules un visuma centrs. Monteņs atsevišķos aspektos visai spēcīgi „sašūpoja” tā laika domāšanas tendences. Edmunds Huserls Mišelu de Monetņu uzskata par vienu no visu laiku pamācošākajiem un citētākajiem filosofiem. Monteņs attīstīja idejas par brīvību spriedumos, pārstāvēja skeptisko kriticismu un relatīvismu.
Runājot par Monteņa viedokli par brīvību spējā spriest, domatājs noliedza viduslaiku sholastikas spekulatīvās ievirzes. Saskaņā ar Monteņu zinātne nepastāv, ir tikai cilvēku uzskata par to kas ir zinātne. Viņš uzskatīja, ka ir bezjēdzīgi nodarboties ar zinātni, ja netiek attīstīta kritiska domāšana, kritiska pieeja lietām. Pieprasīja lai zinātne nebalstītos uz kādiem doktrināriem principiem, bet gan uz „brīvu, tīru izpēti”. …
