-
Valsts loma tirgus ekonomikā. Fiskālā politika, budžeta deficīts un valsts parāds
Tātad fiskālā politika ir tā, kas risina problēmas, kas ir saistītas ar valsts budžetu. Valsts budžetam ir nozīmīga vieta valsts ekonomiskās politikas realizēšanā, jo prasmīgi veidojot un izmantojot līdzekļus no valsts budžeta, var paātrināt ekonomisko izaugsmi, un mīkstināt negatīvos procesus tautsaimniecībā.
Valsts budžets ir naudas ieņēmumu un izdevumu saraksts noteiktam laika periodam, parasti saimnieciskajam gadam. Tas ir līdzeklis valsts politikas īstenošanai ar finansiālām metodēm. Valsts budžets sevī ietver ieņēmumus un izdevumus, kuriem esot savā starpā līdzsvarā, veidojas sabalansēts budžēts (skat.3.attēlu). Budžeta ieņēmumus veido visi valsts un pašvaldību institūciju saņemtie līdzekļi atbilstoši valsts likumiem un normatīvajiem aktiem. Lielāko ieņēmumu daļu veido iekasētie nodokļi. Savukārt, izdevumus veido visi maksājumi, izņemot parādu pamatsummas maksāšanu. Tomēr, valsts budžets nav visaptverošs, jo privāto uzņēmumu ienākumi un izdevumi tajā neatspoguļojas. Neskatoties uz to, ka privātais sektors ir cieši saistīts ar valsts budžetu, ar obligāti maksājamajiem nodokļiem, un subsīdijām dažādu lauksaimniecības produktu ražošanā. tādejādi rodas situācija, ka valsts budžēts aptver tikai daļu no IKP.
…
Mūsdienu ekonomiskajā zinātnē viens no galvenajiem teorētiskajiem virzieniem ir keinsisms, par kura pamatlicēju uzskata Džonu Meinardu Keinsu. Viņs pierādīja, ka tirgus ekonomika viena pati nespēj nodrošināt ekonomikas stabilitāti, tāpēc nepieciešama valsts iejaukšanās. Pēc Dž. M. Keinsa domām, valstij jāveicina kopējais pieprasījums, un tas ir iespējams, izmantojot fiskālo politiku. Fiskālā politika ir valsts izdevumu un nodokļu sistēmas izmantošana makroekonomikas pamatmērķu nodrošināšanai. Būtībā tas ir valdības lēmums par to, kādi ir plānotie izdevumi un kādi būs nodokļi. Tie ir :Ekonomiskā stabilitāte; Efektivitāte; Sociālais taisnīgums Pēc G. Libermaņa, keinsisms balstīts uz atziņu, ka tirgus ekonomika ir nestabila, tādejādi, sanāk, ka pašregulēšana, pašpiemērošanās un pašadaptācija mainīgajiem apstākļiem nespēj nodrošināt patstāvīgu makroekonomikas līdzsvaru starp kopējo pieprasījumu un piedāvājumu. Tādejādi, valstij jāstimulē kopējais pieprasījums, jāīsteno anticikliska politika, un jāparūpējas par ekonomikas stāvokļa līdzsvaru. Šie visi pasākumi ir īslaicīga rakstura un vērsti uz kopējo pieprasījumu. Pēc keinsisma pamatlicēja domām, fiskālā politika ir visefektīvākā, tāpēc, ka ar to valsts spēj ietekmēt ekonomisko izaugsmi, nodarbinātības līmeni un cenu dinamiku, tādejādi, pārstāvot tieši sabiedrības intereses. Ekonomisko līdzsvaru Keins attēlo Keinsa modelī (skat.1.attēlu), kurā fiskālā politika ir sasaistīta ar kopējā pieprasījuma ietekmi uz līdzsvara IKP, jo arī valsts izdevumu pieaugums var palielināt ražošanas apjoma pieaugumu.
