-
Pasaules ekonomika viduslaikos. Sākotnējā kapitāla uzkrāšana
Liela loma bija baznīcai. Korupcija bija aptvērusi visus Romas katoļu baznīcas hierarhijas slāņus. Garīdznieki, norūpējušies par saviem ienākumiem, bieži pirka un pārdeva amatus. Ļoti daudziem kalpotājiem piederēja sinekūras- amati, kas deva ienākumus, bet neprasīja nekādu ar ieņemamo amatu saistītu darbu. Baznīcas tiesās tika pirkts un pārdots taisnīgums. Par naudu cilvēki ieguva dispensācijas- attiecīgās personas atbrīvošanu no pakļaušanās kādam baznīcas nolikumam vai no morālo saistību pildīšanas (piemēram, ieguva tiesības precēties ar radinieci utt.). Daudzi garīdznieki atklāti grēkoja un uzturēja konkubīnes. Tirgotājiem un baņķieriem reliģiskā motivācija nebija otršķirīga lieta, un tomēr tā veidoja tikai viņu vienu iekšējās pasaules aspektu.
Augļošana veicināja: pirmkārt, lielu kapitālu uzkrāšanu un, otrkārt, paātrināja sīko ražotāju izputēšanu. Tādejādi veicināja kapitālistiskās ražošanas priekšnoteikumu izveidošanu. Feodālās pilsētas pakāpeniski saasinājās šķiru cīņa. Tai bija vairākas izpausmes formas.1
Pirmā no tām bija pilsētu cīņa pret feodāļiem. To izsauca tas, ka pilsētām bija ekonomiskā, bet feodāļiem politiskā vara. Otrā izpausmes forma bija amatnieku ciņa pret tirgotājiem, kura izpaudās kā cunftu ciņa pret patricinātu. Trešā cīņas forma bija tā, kura norisinājās cunftu iekšienē. Mācekļi un zeļļi saka arvien aktīvāk uzstāties pret meistariem - darbnīcu īpašniekiem. 2
Rietumeiropas pilsētu ekonomikas tālāku attīstību ievērojami veicināja Lielie ģeogrāfiskie atklājumi. Nekad agrāk tā nebija izmainījušies priekšstati par pasauli. Tas notika vienas paaudzes laikā, ko pavadīja radikāls lūzums reliģijā, ekonomikā, politikā. Tie veicināja ari jaunu tirdzniecības formu - biržu, kā ari finansiālās darbības centru - banku rašanos. Sākotnēji tās bija preču biržas, kurās apgrozīja ari tirgotāju izdotos vekseļus. Ap 16. gadsimta vidu Antverpenes biržas uzsāka arī tirdzniecību ar valdības vērtspapīriem, obligācijām, vēlāk arī kompāniju akcijas.…
Romas impērijas sabrukuma rezultātā pavājinājās pilsētu ekonomiska loma. Pēc Romas impērijas bojāejas vienas valsts vietā izveidojās vairākas. Tas sašaurināja ekonomiskos sakarus. Franku ciltīm šai laikā bija raksturīga natu¬rālā saimniecība. Ari tas vājināja pilsētas. Impērijas sabrukums uz laiku slēdza tirdzniecības ceļus uz Austrumu zemēm. Muižniekiem, savukārt, amatniecības izstrādājumus izgatavoja zemnieki un tāpēc arī viņiem nebija vajadzības pēc pil-sētu amatnieku izstrādājumiem. Tas viss vājināja pilsētas. Feodālisma pirmajā periodā Rietumeiropas pilsētām galvenokārt ir feodālo centru loma. Turpretī Austrumos Bizantijas jeb Austrumromas valstī pilsētu loma bija ievērojami lielāka. Blakus lauksaimniecībai attīstījās amatniecība, it sevišķi audumu ražošana. Saka lietot podnieku ripu, izplatījās ūdensdzirnavas. Sāka celt mūra ēkas, attīstījās metāla apstrādāšana, vadmalas audumu apdares māksla. Amatniecības attīstība bija pirmais svarīgais pilsētu attīstību veicinošs faktors. Pakāpe¬niski pilsētās palielinājās amatnieku un tirgotāju skaits. Galvenais to pieaugu¬ma avots bija feodālie lauki, no kuriem zemnieki ekspluatācijas spiesti devās uz pilsētām. Amatniecības attīstību sekmēja cunftu izveidošanas Rietumeiropā. Cunftu izveidošanas cēloņi: to veicināja zemes feodāla struktūra, cunftes ievērojami atviegloja pilsētnieku cīņu pret vienoto muižniecību, jo tās kara gadījuma izveidoja bruņotas vienības, cunftu izveidošanās sekmēja ari tirdzniecības feodā¬lais raksturs, cunftes atviegloja amatnieku savstarpējās konkurences novērša¬nu apstākļos, kad pilsētās ieplūda arvien jaunas zemnieku masas. Tādēļ ari cunftu sistēma bija ļoti svarīga pazīme feodālo pilsētu ekonomikas attīstībā. Līdz ar cunftu attīstību izveidojās ļoti stingri to iekšējās kārtības noteikumi.
