Visumā nesaskaņas Krievijā sākās jau pēc 1905.gada revolūcijas. Neapbruņotie strādnieki devās uz pili, taču cara karaspēks apšāva demonstrantus. Nikolajs II izveidoja vēlētu parlamentu, bet tam nebija reālas varas. Neuzticība caram turpināja pieaugt.
1917.gadā Petrogradā Krievijā notika revolūcija, kas aptvēra ne tikai pilsētniekus, bet pūļiem pievienojās arī kareivji, kuri tautai izdalīja ieročus, šī revolūcija bija pret kara izraisīto sabrukumu. Krievijas tauta jau sen ilgojās pēc pārmaiņām, tas bija saistīts ar milzīgiem zaudējumiem 1.Pasaules karā un ar pārtikas un kurināmā trūkumu. Notiekošajā tauta vainoja caru Nikolaju II., kas bija vājš cars. Krievijas amatpersonas bija nekompetentas, nevarēja vienoties par būtiskiem jautājumiem, bez tam ļoti asi sāka izpausties slāvu nacionālisms. 12.martā izveidojās divas organizācijas:
10 Valsts domes deputāti izveidoja ārkārtējo omiteju, kas pēc 2 dienām kļuva par Pagaidu valdību;
Tika izveidota strādnieku un deputātu padome.
Nikolaju II atteicās no troņa 15.martā. No marta līdz pat novembrim pie varas atradās Pagaidu valdība, bet reālā vara tomēr atradās Petrogradas padomes rokās, kura sākumā atbalstīja Pagaidu valdību, bet ierobežoja to, izdodot pavēli, ka kareivjiem nav jāpakļaujas Pagaidu vald.rīkojumiem, kurus neatzīst Petrogradas padome. Šajā padomē noteicošie bija menševiki un sociālrevolucionāri. …
