Brīvība – tas ir būtisks pilnvērtīgas eksistences pamatnoteikums. Tradicionāli ar brīvību saprot cilvēka iespēju domāt un rīkoties saskaņā ar saviem priekšstatiem un vēlmēm neatkarīgi no jebkādiem spaidiem. 19.gs. un 20. gs. domātājiem brīvība ir viena no centrālām tēmām.
Eiropas filozofijas vēsturē sastopama atziņa, ka brīvība ir apzināta nepieciešamība. Tā īpaši raksturīga Spinozam un Hēgelim, kā arī marksistiem. Viņi uzsver, ka pasaulē notikumi norisinās saskaņā ar nepieciešamību, ko var izzināt, viņi māca, ka brīvība sakņojas izziņā. Tomēr vienpusīgi izprotot brīvību kā apzinātu nepieciešamību, netiek aptverta brīvības eksistenciālā nozīme. …
