Šajā dzejolī es saskatu pretstatījumu: dzejoļa pirmajā strofa, manuprāt, ir par to, ka liriskais „Es” nav apmierināts ar savu lepnumu („Vai sātans licis dvēselē manā/ To lepnumu, kas stingst un klus”), kā arī par to liecina otrās strofas pirmā vārsma: „Viņš (lepnums) mana mūža traģēdija”. Bet, sākot ar trešo strofu, viss ir pretēji: „Man viņa (lepnuma) varai ļauties prieks”. Liriskais „Es” ar daili atspoguļo, ka cilvēkam vajag būt lepnam par sevi.…
