Tiesību pāreja no viduslaikiem uz jauno laiku notika pakāpeniski, uzkrājoties faktiem un nosacījumiem, kas noveda pie lūzuma. Atsevišķās valstīs šāds lūzums izvērtās revolūcijās, citās notika feodālās sadrumstalotības likvidēšana. Šādas dažādas pārejas, kuru rezultātā attīstījās kapitālistiskās attiecības, skāra arī Franciju un Vāciju. Pie kam Francijā pāreja uz jaunajām kapitālistiskajām tiesību attiecībām notika revolūcijas ceļā, bet Vācijā - apvienošanās ceļā. Līdz tam laikam katrā Vācu Impērijas sastāvā esošajā valstī vai pat pavisam nelielā apgabalā, bija savas tiesības, savas īpašās juridiskās paražas.
Abu valstu izstrādātie jeb kodificētie likumi, it īpaši civillikumi, ir ievērojami ar savu oriģinalitāti, apjomu, kā arī vēsturisku nozīmi un zinātnisku vērtību.
Francijā Napoleons, nācis pie varas, centās valsti nostiprināt ar moderniem, kapitālistiskajai iekārtai piemērotiem likumiem. Viens no pirmajiem likumiem bija Civilkodekss, ko sauc arī par Napoleona kodeksu. Šī civilkodeksa izstrādāšanai Napoleons uzaicināja tā laika labākos franču civilistus, kuri pirmām kārtām izmantoja revolūcijas deklarētos tiesību principus – par visu pilsoņu civiltiesisko vienlīdzību likuma priekšā, uzņēmējdarbības brīvību, zemnieku īpašumtiesībām uz zemi. Viņi balstījās uz faktu, ka atceltas visas feodālās attiecības. Kā tiesību avots tika izmantotas Romiešu civiltiesības, Romiešu institūciju sistēma un Francijas dažādu novadu paražu tiesības. Kopumā Civilkodekss, kurš sastāvēja 2281 panta, kas sadalīti trijās nodaļās, nostiprināja kapitālisma principus civiltiesībās .
…
