Esmu satikusi gan vīriešus, gan sievietes, kas ir mēģinājuši dzīvot ārpus draudzes, kuru reiz apmeklējuši kopš bērna kājas, kas ir meklējuši paši savu ceļu, neatceroties kādreizējo draudzi. Viņi drosmīgi pūlējās izlauzt sev privātu un savrupu pastāvēšanu bieži vien aukstajā un bezjūtīgajā pasaulē. Daži ir guvuši ievērojamus sasniegumus profesionālajā un finansu jomā – bet, klausoties viņos, starp rindiņām bija lasāms, ka viņu sirdīs gruzd vientulības sāpe. Tieši šiem cilvēkiem ir domāts mīļais Tēva aicinājums, Kura vārdu viņi reiz ir nesuši. Tas ir ielūgums, kas ietverts apsolījumā: „Dievs valda viņu mājās vientuļos.” (Ps. 68:7). Visdedzinošākās slāpes mūsu postmodernajā trešās tūkstošgades pasaulē ir ilgas pēc kopības. …
