Šī grāmata, pateicoties kādam īpašam cilvēkam, kas pirms pāris gadiem man to uzdāvināja, ir kļuvusi par tādu, kā sava veida ceļa zīmi, varētu teikt pat – Bībeli. Un labi, ka tā...
Esmu pārlasījusi šo grāmatiņu vairāk kārt, un tās vairs man nav jaunas atziņas, ko gūstu, bet domas, kas iesakņojušās tik dziļi, ka kļuvušas pašsaprotamas, kļuvušas par ikdienas vadmotīviem. Gluži tāpat kā Mazo Princi, kā Dullo Dauku, arī Džonatanu Livngstonu es jūtu dziļi sevī un izdzīvoju. …
